Uzvārda maiņa e-pastā – ko darīt?

Tūkstošiem latviešu (un, pieņemsim, ka vēl 10²² pasaules, statistiku gan neuzrādīšu) sieviešu kā vienu no lielākajām neērtībām, ar ko saskaras laulību-uzvārda maiņas dēļ, ir problēmas ar sava ierastā e-pasta lietošanu un elektronisko identitāti. Tas gan attiecas pārsvarā uz gadījumiem, kad e-pasts ir vārds.uzvārds@gmail.com un pēc uzvārda maiņas gribas to pārdēvēt, vai vienkārši vēlies nomainīt e-pasta adresi, vienlaikus paturēt visu ierasto sadzīvi.

Tehnoloģijas taču ir radītas komfortam, nevis mocībām, ar ko visbiežāk manām paziņām saistījusies uzvārda maiņa elektroniskajā vidē. Pietiek jau ar to, ka tagad ir knapi 1 personu apliecinošs dokuments, jo visas pārējās apliecības nav laika izstaigāt un nomainīt. Tātad, kā izdarīt, lai viss e-pastā strādātu perfekti un pilnīgi nekas nebūtu jāmaina savos e-pastu paradumos:

Teorētiski gmail konta nosaukumu mainīt nevar, praktiski – var gan.

Vispirms uzskaitīšu, ko parasti  un ne būt ne pareizi cilvēks dara gadījumā, ja nomaina uzvārdu un vēlas lietot jaunu Gmail adresi:

1. Labākajā gadījumā – Izveido jaunu e-pasta kontu, uzliek autoforward no vecās kastītes uz jauno, exportē-importē kontaktus, filtrus u.c. Diezgan retos gadījumos – pragmatiski un bez entuziasma nomaina login epastus visiem  neskaitāmajiem (svarīgajiem, vai vismaz ar google sasaistītajiem) profiliem . 
2. Sliktākajā gadījumā – Izveido jaunu e-pasta kontu, nenojauš,  ka pastāv autoforward un kontaktu importēšana. No vecās kastes izsūta visiem saviem kontaktiem e-pastu ar aptuveni šādu saturu ‘esmu nomainījusi/is savu e-pastu, tagad visi  to pierakstiet,  pielāgojieties un sūtiet visu uz šito manu jauno smuki skanošo kastīti blabla@gmail.com, jo es veco vairs nelietošu’. Tas nekas, ka tagad simtiem cilvēku radi liekas problēmas, liekot tevi īpaši iegrāmatot.  Tas pats attiecas uz n-tajiem newsletteriem, automātiskajām e-pastu listēm, profiliem, uz ko parakstījies utt)  un, visticamāk, lielu daļu savu tik gribēto meilu vairs nesaņemsi, tehniskā vai cilvēcīgā faktora dēļ.
   

Pavisam drīz nākas saskarties ar šķietami neizbēgamajām problēmām, kas saistās ar e-pasta nomaiņu:

• Visi Google draudzīgie/sasaistītie konti regulāri sastopas ar personības konfliktu, jo esi ielogojies jaunajā kontā, bet vēlies lietot savu veco YouTube,  kas tā vietā,  lai piedāvātu ielogoties automātiski uztaisīs jaunu profilu (kāda izšķērdība!). 
• Sistēma regulāri tevi izlogo no Facebook, LinkedIn, Twitteer u.c. saitiem, ja atšķirsies e-pasts, kas norādīts pie to uzstādījumiem.
• vairs netiec klāt vecajiem Google Docs, nevarēsi tos atvērt no jaunā e-pasta, Picasa albūmiem, Buzz un Google profilam. 
• Regulāri nākas ‘Switch to another account’
• Netiec klāt vecajiem e-pastiem, jo google piedāvā importēt e-pastus tikai no citiem e-pasta klientiem, bet ne gmail.
• Ja Google kontakti ir sinhronizēti ar adroīdtelefonu, var rasties neērtības.

Lūk pavisam vienkāršs risinājums e-pastu histērijai:

1. Izveido jaunu Gmail kontu
2. Jaunajā kontā pie Settings-Forwarding pāradresēt visu uz veco e-pastu. Apstiprināt otrā galā.
3. Jaunajā kontā pie Settings-Accouns/Import – Grant access to your account un norādīt veco e-pastu.
4. Vecajā kontā pie Settings-Accounts/Import – Send mail as… pievienot jauno e-pastu. Apstiprināt otrā galā. Atgriezties, atzīmēt jauno e-pastu kā izsūtnes default.

Tas bija vienkārši. Rezultātā aina ir šāda:

Tu ielogojies savā vecajā, ierastajā, ērtajā Gmail kontā, saņem uz veco e-pastu adresētas ziņas, atbildi automātiski no jaunā e-pasta. Tavi vecie un janie kontakti laika gaitā sāks sūtīt ziņas uz jauno e-pastu – tu tos saņemsi šajā pašā pastkastē un varēsi  uz tiem atbildēt automātiski no jaunā e-pasta vai pēc izvēles no saraksta (var pievienot arī yahoo, inbox un citu e-pastu kleintu kontus, daudzos gadījumos – arī korporatīvos e-pastus). Nav augstāk uzskaitīto problēmu ar daudzajiem jau iepriekš esošajiem profiliem un kontiem (vienīgi nav īsti sanācis sekmīgi pārbaudīt, vai tas patiešām  uz jauno e-pastu pienākušos dokumentus  atver vecajā Google Docs glabātuvē bez konflikta). Katram gadījumam, gan jaunajā, gan vecajā e-pastā jānomaina automātiskais paraksts un vienāda bilde & info. It kā daži saņēmējivarot redzēt, ka e-pasts it kā tiek sūtīts’ X on behalf of Y’, bet ja ir zināms, ka tā ir viena persona, tai nevajadzētu būt lielai problēmail

Vēl viena tipiska problēma: Gmail ziņo, ka bezmaz 99 % no pieejamajiem 7636 MB ir aizņemti. Risnājums – jādzēš ārā veci e-pasti. Pragmatiski un bez entuziasma. Visbiežāk daudz vietas aizņem dokumenti un visādi grafiski faili, piemēram, bildes, kuras tagad ir grūti atrast, bet savā laikā aizmirsi lejupielādēt. Bet – labs rīks to ātrai atrašanai un sašķirošanai Find Big Gmail, kas sašķiro un uzliek labelus pēc vairākiem izmēru veidiem. Nu jā, miskaste arī jāiztīra.

Kā reklamēt ziemas Rīgu?

Pirms kāda laika plaši  izskanēja kampaņa ‘Rīga – Ziemassvētku pilsēta’  etc*. Manos priekšstatos, daudzas pilsētas saistās ar ziemas priekiem un svētkiem tieši dēļ filmām, vēl nesen skatījos Тариф Новогодний (2008) un nodomāju, ka Maskava skaista Ziemas pilsēta. Lūk, tā rodas tēli un priekšstati.

Rīgas tēlam – jāuzņem komerciāla pilnmetrāžas filma, viegla satura – visdrīzāk romantisko komēdiju žanrā, kuras darbība norisinās Rīgā, tās skaistākajos skatpunktos, protams, krāšņā svētku gaisotnē. Ar labi ierunātu dublāžu angliski un jāpārdod Pasaules kinoteātriem. Varbūt drīzumā gaidāmā Pāvela filma Mīlu tevi, Rīga to izdarīs.

*Vispār jau šim stāstam ļoti paveicies, ka pēdējos gados ir sniegs, vismaz vēl nesen kādus 5 gadus pēc kārtas bija laika posms, kad sniegs Rīgā nebija pat 31. decembrī (ja nu vienīgi slapš un izkusis).

Kā polonēzi dejo Latvijā

Jau sen gribējās izveidot šīs dejas aprakstu, jo pati iepriekš saskāros ar informācijas trūkumu polonēzes jautājumā. Reiz bija  nepieciešamība pašai organizēt balli ar polonēzi, un tajā laikā arī tapa garīgais materiāls šim ierakstam.

Vispārīgu polonēzes pamācību ir ļoti daudz, bet īpaša uzmanība šoreiz tiks pievērsta tieši polonēzes dejošanas tradīcijai Latvijā (ar piebildi – korporāciju ballēs), kas, kā izrādās, ir diezgan raksturīga un manāmi atšķiras no citās valstīs dejotās un šīs dejas aprakstu tikpat kā nav.

Pirmo reizi par ‘polonēzi’ uzzināju kādā izlaidumā, toreiz šī deja publikai neizraisīja sajūsmu un tās rezultāts – grūti uztverams, kā liela bezveidīga mīņāšanās. Nākamajās reizēs ar polonēzi saskāros latviešu korporāciju ballēs,  kā arī pilsētas ballēs. Nekādu aprakstu un noteikumu, kā jādejo, nebija, atlika vien skatīties un mācīties,   un šeit pierādījās tas, ka ja ir labi polonēzes vadītāji, tad pat pilnīgs nepratējs to varēs nodejot, vērojot priekšā stāvošo paraugu.

 

POLONĒZES APRAKSTS

Latvijā ierastā polonēze,  ievērojami atšķiras no citās valstīs dejotās (vismaz vairumā paraugu, ko  var atrast internetā). Tieši tāpēc no tiem video būtu grūti mācīties.

Nozīmigākās atšķirības mūsu polonēzē:

1) vienmēr kā noteikums ir izteikta klanīšanās un galvas pamāšana uz sāniem/partnerim;

2) ir viena tipiska polonēzes kompozīcija – pāri kolonnā un tad ‘čūska’, kas noslēdzas ar spirāli.

Mērķis un dejas filosofija.

Ar polonēzi parasti tiek atklāta balle un tā seko pēc īsas balles organizatoru uzrunas, kurā izskan aicinājums stāties polonēzei. Deja pati par sevi ir komunikācija, bet polonēze ir īpaši sociāla deja, kuras mērķis ir simboliski sasveicināties ar visiem balles viesiem un iesākt balli. Tieši tāpēc tās procesā ir šie paklanīšanās un saskatīšanās elementi, vispirms ar savu partneri, pēc tam ar blakus stāvošo, pretīmnākošo utt.

Polonēzes uzdevumi:

a) ‘iesildīt’ un atraisīt dejotājus;
b) tiek panākta situācija, ka visi vai gandrīz visi viesi ir uz deju laukuma , kas, iespējams, ir vienīgais šāds brīdis visas balles laikā;
c) polonēzes finālā balles viesi atrodas ideālās pozīcijās vienmērīgi pa visu deju zāli, la sāktu dejot;

d) saveicināties ar visiem viesiem.

Rezultāts:

1) pēc polonēzes noslēguma mēs esam informēti un paspējuši sasveicināties ar lielāko daļu balles viesu;

2) polonēze novērš neveiklumu, kāds mēdz būt parastu ‘ballīšu’ sākumā, kad cilvēki vēl minstinās dejot.

Polonēzes vadītājs.

Tradicionāli būt par polonēzes vadītāju ir liels gods, jo vadītājs ir tas, kurš izlems, kā noritēs deja. Vadītājs ir pirmā pāra sieviete. Vadītājam ir perfekti jāpārzina dejas solis un ritms, un jābūt skaidrai vīzijai par to, kā deja virzīsies un jāvada pārējie.  Dažkārt, ja ‘prominentā persona’ nevēlas vai nemāk pietiekami labi vadīt polonēzi, to vada cits pāris.  Būtībā par vadītājiem varētu saukt visus pirmos 2 vai 4 pārus, jo uz viņiem gulstas vislielākā atbildība par dejas kompozīcijas izveidošanu un noturēšanu, uz viņiem kā paraugu skatās visi pārējie dejotāji (visbiežāk – gadījumā, ja pašiem nojūk soļi).

Dejas partneru pozīcijas.

Pāris nostājas dejas virzienā, kurā tiks uzsākta deja, dāma stāv pa labi, kungs pa kreisi. Viņa kreisā un viņa labā roka ir kopā  sadotas un izstieptas taisni uz priekšu no saliektiem elkoņiem. Kunga kreisā roka sākumā aizliekta aiz muguras, dāmai graciozi izliekta uz sāniem vai pieturot kleitu.

Visu dejotāju pozīcija.

Pāri secīgi nostājas garā rindā zāles vidū ar skatu uz zāles īsāko daļu. Parasti pāri stāv secīgi pēc ‘nozīmīguma’ – pirmais pāris ir vakara ‘namatēvs un namamāte’, otrais ir organizatori, prominenti viesi un citas svarīgas personas, vai vienkārši tie, kas māk labāk šo deju.

Pamatsoļi.

Visas deju partneru kustības ir kā spoguļattēls. Dāma deju sāk ar labo kāju, kungs ar kreiso. Pirmā kustība ir paklanīšanās uz ārpusi (iespējams, blakus stāvētājam), kuras laikā dāma ieliec savu kreiso kāju celī un izstiepj savu labo kāju (uz priekšu) sānis. Šai kustībai seko arī labās rokas vēziens uz āru (līdzīgi kā ča ča ča rokas vēziens uz āru). Kungs turpretī ieliec savu labo kāju celī un izstiepj sānis savu kreiso kāju vienlaikus izdarot vēzienu uz āru ar kreiso roku. Nākamie divi soļi ir vienkāršs gājiens uz priekšu. Dāma sper soļus ar kreiso, tad labo kāju, kungs ar labo, tad kreiso kāju. Pēdējā kustība taktī ir partneru paklanīšanās vienam pret otru, kas ir kā pirmās kustības spoguļattēls. Dāma ieliec celī labo kāju un iztiepj sānis savu kreiso kāju. Kungs ieliec celī savu kreiso kāju un izstiepj sānis labo kāju.

Dejas process.

1, Sākotnēji visi dejojošie pāri kolonnā virzās uz priekšu, līdz sasniegts zāles  garākais gals.

2. Vadošais pāris dejo pa labi, savukārt nākamais pāris pa kreisi (šo manevru atkārto visi dejojošie pāri, kamēr dejotāji sadalījušies 2 kolonnās).

3. Apejot pusapli, zāles otrā galā 2 pretī dejojošie pāri satiekas, sadodot kopā rokas un izveido 4 cilvēku līniju, kas dejo virzienā uz otru zāles galu pa centru. Dejojot turpina paklanīties pa labi, pa kreisi.

4. Tālāk tiek atkārtota tas pats gājiens, kad pāri zāles galā šķiras, šoreiz jau rindās pa 4. Otrā zāles galā tie atkal tiekas izveidojot jau 8 un vēlāk arī 16 cilvēku līniju (ja vieta to atļauj).

5. Kad visi dejotāji sastājušies vienādās kolonnās pa 16, vadošais pāris (atrodas pirmās rindas labajā stūrī) sāk virzību pa labi, vedot dejotājus starp rindām, katras rindas galā pievienojot sev arvien jaunu dejotāju līniju (rindas pievienojas secīgi ‘cūskas’ galam, sākot no polonēzes vadītāja rindas – vispirms no labās, tad no kreisās puses, tad labās u.t.t Rezultātā visi dejotāji ir sadevušies rokās.

6. Deja tiek noslēgta, vadošajam pārim vedot dejotājus spirālveida aplī zāles vidū. Pāri no šīm pozīcijām neizklīst, jo polonēzei uzreiz seko pirmais valsis.

Polonēzes mūzika.

Slavenākais polonēžu autors ir Frederiks Šopēns, tiesa gan, vairums no tām, manuprāt, nav īsti piemērotas polonēzes dejai. Mans personīgais favorīts ir Pētera Čaikovska – polonēze no operas  Jevgēnijs Oņegins, bet visbiežāk ballēs tiek izpildīta M.K. Oginski polonēze vai F. Šopēna “Militārā polonēze” orķestra vai klavieru izpildījumā.

Kalpaka balle 1920.gada otrajā pusē. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.

Pa’vedēju feļetons

Nesen bijām vedēji divu mūsu labu draugu filosofijas studentu – doktorantu kāzās, kurām datums bija 15. oktobris – Frīdriha Nīčes dzimšanas diena.  Mēs divi+viņi divi. Tā kā finanses bija ierobežotas un viesu skaits – minimāls, sagatavojām īpašu dienas programmu, uzsvaru liekot uz dažādām abiem nozīmīgām detaļām. Skaidrs jau, ka tie (akadēmiskie) grādi ir neglābjami mainījuši viņu dzīves skatījumu un parastās metodes nešķita iederīgas, nemaz nerunājot par to, ka viņiem ir tikpat ‘lol’ skatījums uz baltām super duper kāzām, un vispār kāzām, kā man.

Līgavai palīdzēju sagādāt īpašu kleitu. Viena no jautrākajām daļām bija ceremonija dzimtsarakstu nodaļā, kur es valdījos, lai nesāktu skaļi smieties, jo bijām tikai mēs 4, bet personāla attieksme tik, nu tik nopietna attiecībā uz pašu svarīgumu un vēlmi pārdot savus pakalpojumus. Nebija viegli sarunāt, ka drīkstam atskaņot paši savu mūziku (Rihards Štrauss - Also sprach Zarathustra), lai gan piedāvātais vietējais variants – iedzēris sintiņa spēlētājs – bija zem mūsu kritikas. Iepriekš īpaši sarunājām ar LU vadību par ekskluzīvu iespēju kāzu dienā apmeklēt  Alma Mater, (taču jaunie zinātnieki!).  Abus ar aizsietām acīm, aizvedām uz viņu  observatoriju & jumtu, kā arī īpaša izklaide bija jaunā pāra uzstāšanās ar referātiem par filosofisku tēmu, “Kurš ir ģimenes galva?” LU Mazajā aulā; un vēl citi sīkumi. Vak.rā pievienojās ar citi viesi un apsveicēji

Īpaši šai dienai iepriekš sagatavojām informatīvu feļetonu, kas, arīdzan, būs liecība par šo notikumu (iedvesmai tika izmantots Nettleton S. The tips of great marriage according to Friedrish Nietzsche. Indo Pacific journal of Phenomenology, vol. 9, ed. 2 – October 2009, kā arī pāris tautās smeltas idejas bez atsaucēm). Jāpiebilst, ka saturs ir ļoti specifisks, ietverot daudz ‘iekšējo joku’, taču kopumā – izklaidējoša satura.

Jaunajam pārim uzdāvinājām arī kopīgu braucienu ar prāmi uz Stokholmu. Bija labas studentu kāzas. Labi Rūgts.

Par neizdevušos telefonaptauju

Zvana telefons. Nepazīstams numurs un pēs balss kaut kāds jauns čalis draudzīgi saka ‘čau maruta’. Tā kā nesen nozaudēju simkarti, nodomāju, varbūt kāds pazīstams, kura numurs nav, un izklausās, it kā mēs būtu pazīstami. “Tu taču dzīvo Rīgā, vai ne? Un cik tev ir gadu?”. Pretjautājums – “kam tev to vajag?”, vēljoprojām minstinos pajautāt, kas zvana, ja nu tas kāds ‘kolēgis’ etc. “Nu vajag, nekas nopietns, kaut kādai GFK aptaujai”. Ok, tātad telefonaptauja un ne paziņa. “Nu tu jau zini, pirms vēlēšanām mēdz būt visādas aptaujas, kur jautā vēlētaju viedokli, ko saki, atbildēsi?”. – “Paldies, bet nevēlos piedalīties šādās ‘kaut kādās’ aptaujās”.

Interesanti, vai tas ir intervētāju tāds uzspēlēti familiārais stils (kas, varbūt,  kādam arī patīk), vai arī pētījumu kompānijai GFK nav paveicies ar aptauju veicējiem. Būtu uzreiz pateikuši, kas viņi ir un ko vajag, varbūt piekristu. Vēl man nepatika tas, ka viņi tik vienkārši zināja vārdu. Pēc kāda principa viņi veido datubāzi, sameklē internetā random cilvēkus, kas norādījusi savu kontakttālruni?

Gruzija (ieraksta turpinājums sekos)

TBILISI - MTSKHETA - KABULETI - BATUMI - BORŽOMI - RUSTAVI -TBILISI - KAZBEGI

Pirms ceļojuma:

Nopirku 2 AirBaltic lidmašīnas uz Tbilisi 1,5 mēnesi iepriekš. Vecāki bija šokā un visādi biedēja, ka, lūk, tādām meitenēm kā es tur ir ļoti bīstami. Bet kurš tad klausa vecākus. Uztaisīju google dokumentā aptuvenu laika plānu, kurā dienā ko un kur darīsim un devāmies ceļā.

1. diena.  Izlidojam 0:55. Jau AirBaltic lidmašīnā varēja sajust Gruzijas garšu. Ja nejustu spiedienu ausīs varētu šķist, ka atrodies parastā ekskursiju autobusā, jo cilvēki mierīgi staigā pa eju turpu šurp, vai ejā stāvot spēlē kārtis, citi, pārliekušies pāri krēsliem, dzer vīnu vai alu un skaļi smejoties saskandina, novēlot teju katram lidojuma laikā iepazītajam labu ceļu un citus tostus. Paši gan sakot, ka reti kad esot tik līksma lidmašīna, parasti tomēr ‘kā Eiropā’ mierīgi un zolīdi.

TBILISI

Mūs sagaida manis internetā nejauši atrasts un sarunāts Vadims ar savu ģimeni, kas aizved mūs pie sevis uz mājām, kur dzīvojām 2 dienas. No rīta ceļamies astoņos un dodamies Tbilisi izpētē.

Privātmāju rajons Tbilisi, kur dzīvojām pirmās dienas

Katrai mājai ūdens, elektrības skaitītājs uz ielas. Pat durvis nemēdz aizslēgt

Augstsprieguma līnijas tornis ielas ar dzīvīgu satiksmi vidū

Vecpilsētā ļoti skaista arhitektūra, bet sliktā stāvoklī. Šajā rajonā dzīvo nabadzīgākie iedzīvotāji un pilsētas attīstības plānā esot nolemts daļu tās likvidēt – nojaucot.

Jūgendstila durvis pamestā mājā

Ielu trafareti. Turklāt, šī ēka tiešām ir šķība.

Komunikācija uz ēku sienām: “?” – “!”

Vecpilsētas dārgā daļa.

Ballīšu rajons. Labi, kad nelīst lietus (kas ir bieži un stipri)

Kāda dārga kluba ieeja – bankas seifa durvis.

Kāda restorāna ‘dekorācija’ – klavieres uz ielas. Aizslēgtas. Lietus un pat sniega pabojātas.

Ielas pilsētās ielas ir diezgan briesmīgas, ik pa laikam nāca prātā doma, ka kāds speciāli ar cirvi gājis un brutāļi šķaidījis asfaltu.

Visu veidu reliģiskās celtnes vienuviet (sinagoga, pareizticīgo baznīca un mošeja, kuru gan nenobildējām):

Mūs izbrīnīja Statol gājēju ielas vidū:

Волга ГАЗ-21

Saldējuma pārdevējs

Pilsēta

Dekoratīva siena

Patriotisms vizualizējas pilsētā

Nacionālā pasta galvenā ēka – iekšpuse filiāles lielumā. Uz vietas pārdod tikai padomju laika pastkartes (jaunās un glancētās jāpērk suvenīru veikalos).

Bet toties ēka iespaidīga

Centrālais tirgus 2 stāvos, attēlā pa kreisi plaša terotorija un centrā, zem šīfera jumta. Mirkiņu galapunkts.

Konstrastā ar tirgu – pie centrālās stacijas ļoti, ļoti dārgs un ekskluzīvs pārtikas veikals, ar daudz darbiniekiem un apsardzi, bez neviena pircēja, tik pat kā. Desmitos vakarā gaidot vilcienu praktiski nav iespēju remdēt izsalkumu 15 min gājiena radiusā.

Nakts vilciens  Tbilisi-Batumi, 1. klases kupeja

MTSKHETA

Senā Gruzijas galvaspilsēta, tiek restaurēta un no jauna celta

Bebris Tsikhe cietoksnis

Svetitskhoveli katedrāle

Nepaklausīgā

Ieejot katedrālē mūs vispirms uzrunāja  kāda tantiņa ar zīlēšanu un lāstiem (jo gājām no viņas prom) un pēc tam kāds pavecs vīrietis prasīja naudu šņabītim.

Armaztsikhe

Kur 2 upes satekas

Pie ieejas baznīcā. Acīmredzot, sievietēm ar ieročiem ieeja nav aizliegta

Pie Sv. Georga

Samtavro klosteris

KABULETI

Klusa Gruzijas kūrorta pilsēta Melnās jūras piekrastē.

Vilciens Kabuleti stacijā agrā rīta stundā 

Bedrainās ielas. Vai kāds sūdzējās par Latvijas ceļiem?

Vai es jau pieminēju aizdomas, ka kāds asfaltu dauzījis ar cirvi tāpat vien?

Māja, kur mums palaimējās nedārgi uzturēties

Skats no loga

Lūk, no kā būtu jāskatās paraugs: rotaļlaukumi, kas sportiski attīsta

Paštaisītas ceļazīmes

Un īpaši lielas ceļazīmes

Klasiska Melnās jūras piekraste

Maršrutka ir dominējošais transporta līdzeklis. Reti kuram nav sasists stikls

Sarkanais mājas Boržomi. Tikai Gruzijā.

Šeit dzīvo vietējie

Bet šeit – tūristi

BATUMI

Promenāde – osta

“Šeit ir Informācijas birojs”. Uz soliņa sēž pensionāres

Turpat pilsētas centrā romantiski makšķernieki

Ainava

Šeit tiek būvēta jaunā Radisson viesnīca

Liela azartspēļu zāle un mazs policijas iecirknis, vienā ēkā

Kas ir haš? (šitais atrodas iepretīm pāri ielai iepriekšējam attēlam)

Naksnīgā kūrortpilsēta. Uz vienas ielas varēja saskaitīt vismaz 15 valūtas maiņas punktus vienu otram blakus, turklāt ar atšķirīgiem kursiem

Ielas

Tur kaut kas ir

Divas dienas aizrautīgi klīduši apkārt pa īsteni cilvēcīgo veco Batumi mēs jau gandrīz vīlāmies ceļvežos, kas solīja ‘ekskluzivitāti’, līdz pavisam nejauši nokļuvām ‘dārgajā’ pilsētas pusē. Cenas dārgākas kā Rīgā.

Izrādās, kaut kur patiešām ielas speciāli tika izārdītas, lai liktu jaunu

P.S.

Satiksmes dalībnieks

Hotel ****

Baseins pilsētas parka centrā – tikai klientiem

Pictogrammas

Skats no augšas

Parkā

Интурист

Pa ceļam uz Batumi botānisko dārzu

Tā pati vilciena līnija Tbilisi-Batumi, pietura Botāniskais

Jāpiebilst, ka neatņemamas satiksmes dalībnieces, t.sk. uz lielajām starppilsētu maģistrālēm ir govis

Pīppauze mikriņa šoferim un uzkodas – lavaš

BORŽOMI

Sociālā identitāte

Šeit īpaši vēlos uzsvērt arī ar globalizāciju saistīto jēdzienu – kosmopolītisms. Tā ir sociāla parādība, kuras rezultātā cilvēks kļūst par t.s. ‘pasaules pilsoni’, jo tam ir pieņemama universālā sabiedribas kultūra, stereotipi, normas par to, kas tad īsti mūsdienās izvirzās kā tikums un kas – kā atpalikusi morāle. Šo jēdzienu man šķita interesanti aplūkot tāpēc, ka tas izvirzās kā vadošais process ssociālās identitātes viedošanās procesā. Tā kā es tehnoloģiski atbalstu globalizāciju, bet kultūr-idejiski iebilstu pret to, jo man šķiet, ka tā apdraud nācijas, tautu, kultūru un katra atseviškā indivīda identitāti, tad vēlos šeit aprakstīt savas pārdomas par, manā izpratnē, vardarbīgo kosmopolītismu, kad svešas idejas tiek nostādītas kā pārākas un ‘pareizas’.

Pastāvot globālās pasaules kultūras ietekmei, līdz mūsu apziņai, gribot-negribot, nonāk dažādi ‘pareizās’ rietumu kultūras dzīves koncepti. Tie ietver gan ķermeņa diskursu, gan stereotipus un attiecību modeļus, vērtības, skaistuma etalonus, modi.
Cilvēki (un es šad tad tai skaitā) var pašlepni teikt ‘es neskatos televizoru’ un ‘nelasu žurnālus’ tādējādi it kā uzsverot, ka apzināti izvairās no t.s. lētās smadzeņu skalošanas, ka pasargāju sevi no svešās un, iespējams, izkropļotās kulturas, bet tas ir vienīgi apzināts pašapmāns, jo ir izgudroti daudz efektīvāki paņēmieni, kā iepludināt šo informāciju citādi, un TV no tiem nebūt nav tas iedarbīgākais un seklākais.

Te nu gribēju pierakstīt secinājumus par vienu no daudzajiem greizajiem stereotipiem. Jau kopš kaut kādiem pusaudžu gadiem, laikā, kad veidojas vērtību sistēma un pie reizes pirmo reizi palasot t.s. ‘jauniešu’ un ‘sieviešu’ žurnālus, apziņā vienmēr ir bijis noraidījums – nē, tas neatbilst, tā taču nav. Turklāt tam piekrituši daudzi (tiesa, var iebilst, ka man nav gana plašs redzesloks, lai veiktu šādu empīrisku apgalvojumu).

Un patiesībā daudzi t.s. pareizie attiecību koncepti šeit gluži vienkārši nestrādā. Nesen domāju par to, kāpēc piemēram, tik ļoti atšķiras mūsu un viņu (ASV, Eiropa, arī Krievija) uzskati par attiecībām. Nu par to ar vienu, otru, divdesmito. Un tam atbilde – šeit ir salīdzinoši ļoti maza kopiena, maza sabiedrība. Tādējādi procents, ka cits citu pazīst, ir ļoti augsts, atšķirībā no lielām sabiedrībām. Attiecīgi tur, pirmkārt, ir lielākas izvēles iespējas, kas ir racionālais aspekts pamatā, bet, visticamāk, neapzināt ir ietekmējis psiholoģisko aspektu un morāli.

No tā, otrkārt, izriet, ka lielā sabiedrībā pastāv daudz lielāka konfidencionalitāte. Gan šeit, gan tur cilvēki baidās no ekspozicionēšanas, ja kāds uzzinās, ar ko un cik, kā arī vienlīdz nepatīkama vairumam ir ‘bijušo’ satikšana. Šīs bailes ir diezgan spēcīgs iemesls apvaldīt mazas sabiedrības mentalitāti. Lielā sabiedrībā ir diezgan viegli izvairīties no iespejas ‘satikt’ kādu, attiecīgi ‘pa kluso’ nostiprinās apziņa, ka tas ir normāli un katram indivīdam fakts, ka viņam ‘ir bijuši daudzi’ šķiet diezgan normāls un pat vēlams, attaisnojot sevi ar ‘pieredzi’. Nezkāpēc, mazās sabiedrībās nesūdzas par ‘pieredzes’ trūkumu.
Daudzos, daudzos gadu desmitos šī tendence tikai pastiprinās un kļuvusi par vienu no sinonīmiem ‘modernajam’ cilvēkam, kas, savukārt, ir iemesls ārzemju psihologiem un ‘sieviešu’ žurnāliem plaši pētīt un rakstīt par šo tēmu, it kā anonīmi runājot par lielas sabiedrības psiholoģiju. Tālāk, globalizācijas kosmopolītisma ietekmē šīs tēzes, tāpat kā daudzas citas, nonāk arī līdz mums vai, citiem vārdiem, ‘tiek iepotētas’, jo gribas taču līdzināties viņiem. Atkal jau pusaudziskā sāncensība. Cilvēki sāk mēģināt kaut kā integrēt šos stereotipus un tiem līdzināties, bet visbiežāk tie iegūst negatīvu pieskaņu. Kaut vai salīdzīnāt vārdu ‘mauka’ un ‘bitch’ atšķirīgo emocionālo skanējumu. Pirmais tik tiešām raisa negatīvas asociācijas mūsu sabiedrībā. Otrais - viņu sabiedrībā ir kā pīlei ūdens, apvainojums fakta, ne būtības pēc. Vai, piemēram, mūsu sabiedrībā, attiecības lielā mērā ir sinonīms civillaulībai bez kopdzīves – attieksmē vienam pret otru, savukārt tajā sabiedrībā attiecību koncepts ir ‘dating’ jeb ‘satikšanās’, kas visbiežāk neietver neko nopietnu. Patiesībā šis ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik neviennozīmigi bez zemtekstiem pretējā dzimuma pārstāvi uzaicināt uzspēlēt riču raču, neriskējot tikt pārprastam kā ‘uzspēlēt riču raču’ pēdiņās.

Viens no iemesliem šādai ‘smagai’ ‘mūsu’ atpalicībai ir arī sabiedrības 50 gadu izolācija, tomēr var salīdzināt, cik ļoti pēc 20 gadu informācijas brīvības atšķiras šajā pašā jautājumā lielas sabiedrības (Krievijas, Ukrainas) un mazas (Igaunijas, Latvijas) sabiedrība. Te atkal var iesākt runāt par ziemeļnieku atturību… Varbūt pēc 10-20 gadiem arī šeit tā būs norma, kosmopolītisma un globalizācijas ietekmē. Pagaidām vismaz man, vērojot indivīdus rietumu stereotipu īstenošanas mēģinājumos, nāk smiekli. Bet varbūt es vienkārši esmu vecmodīga.

Kā atslēgties no tīkla?

Tas viss pārāk patīk, un laika apziņa izraisa bezmiegu. Par ko mēs arvien biežāk to dzirdam? Par internetu. Internets apvieno divus ļoti nozīmīgus konceptus – informācija un laiks. Vairāk informācijas īsākā laika posmā. Informācijas alkatība un vēlme ‘paspēt’. Ja garīgi es sevi asociēju ar 19. gs. romantismu, tad ideju konceptuāli – jūtos laimīga informācijas laikmetā. Es saprotu šīs idejas, šīs tehnoloģijas – un man tās patīk.

Fakti apliecina – zinātnes, medicīnas, sociālā attīstība veicina cilvēka dzīves ilguma palielināšanos. No otras puses – informācijas laikmets lēnām sāk pieprasīt cilvēkam adaptēties uz arvien ātrāku informācijas uztveri, identifikāciju un analīzi. Un informācijas apjoms palielinās. Tātad mums ir garš mūžs, bet steidzamies to dzīvot vēl ātrāk, izzināt vairāk. Vai nav paradokss?

Tomēr no 2 augstākminētajiem faktiem jāsecina, ka cilvēka spēju kapacitāte tiek nemitīgi kāpināta arvien straujāk. Es pat teiktu – mākslīgi. Savā ziņā paātrināta evolūcija. Smadzeņu kapacitāte = spēja uztvert, filtrēt un analizēt informāciju, arvien lielāku tās apjomu. Lai gan varbūt tieši otrādi – dzīves ilgums palielinās, lai varētu izturētu šo pieaugošo slodzi uz smadzenēm, neiroloģisko sistēmu un paspētu apstrādāt informāciju? Lai gan kāda jēga no gara mūža, ja jau tā vidū būs iztērētas beterijas? Un tad kāpēc viņi nav izdomājuši pašu galveno – miega perioda atkarības samazināšanu līdz pāris stundām, nevis, kā man, 12 (tā vietā es neguļu vispār)?

Ja dzīves ilgums palielinās, tad cilvēku a priori nevajadzētu satraukt tam, ka viņš var ‘kaut ko nokavēt’. Bet mani tas satrauc. Dzinulis – attīstīties, attīstīties!- cauri laikmetiem novērtēts ar ‘pluss’ zīmi, tātad šis ir tikai dabisks process.

Internets kā zināšanu avots ir kļuvis tik aizraujošs, ka izraisa atkarību. Jāatzīst, šī atkarība pieparasa upurus – visbiežāk miegu, dažkārt arī mācības un darbu un ļoti bieži – privāto dzīvi. Atkarība no informācijas, atkarība no interneta. Lai gan Latvijā vēljoprojām ir aktuālas interneta pārklājuma problēmas un atsevišķu teritoriju nosķirtība no informācijas telpas, arvien biežāk iespēja ‘atslēgties’ no interneta pat šķiet vilinoša – cilvēka prāts ilgojās pēc atpūtas no informācijas, un no stresa, ko rada šī informācija. Tomēr atteikties no informācijas ir bail, jo ir bail kaut ko nokavēt, palaist garām.

Internets vairs nav tikai ‘interesanta’ izklaide vai mācību datubāze – internets kļūst par atvien reālistiskāku īstenības kopiju digitālajā vidē. Cilvēkiem ir svarīgi apliecināt savu dalību šajā procesā, ir ne tikai portatīvie datori, mobilie telefoni ar wifi, bet arī ļoti daudz tehnisku ierīču ērtākai realitātes digitalizācijai.  Tas ir sākums jeb drīzāk turpinājums māksligā intelekta radīšanai.

Ļoti bieži darbā sastopos ar cilvēkiem, kas vēl joprojām internetu saista tikia ar e-pasta atvēršanu reizi dienā un ir pārliecināti, ka ar to pilnīgi pietiek. Nesen biju jauno mediju ne-konferencē „Govcamp.lv”, kuras tēma bija jauno mediju izmantošana valsts pārvaldē, lai tuvinātu sabiedrību pārvaldei un mudinātu to iesaistīties, būt informētiem, izteikt viedokli u.c. Viens no konferences nozīmīgākajiem apstiprinājumiem jau manām agrākām nojautām – nākamojos 5 gados strauji mainīsies situācija darba tirgus atlases principos, un kā nozīmīgs kritērijs būs indivīda prasmes efektīvi lietot jaunos medijus un internetu, būt sociāli aktīvam sociālajos medijos. Šī aktivitāte vairs nebūs tikai dažu atsevišķu mediju fanātu vaļasprieks,  tāpat kā reālajā dzīvē sociālā aktivitāte un plašs kontaktu loks liecina par labu personai, tā arī aktivitāte sociālajos medijos drīz kļūs ekvivalenta tam.

Informācijas un ambīciju laikmets? Varbūt. Galu galā tēze, ka tas, kurš kontrolē informāciju, ir varens, arī esot viena no tām, kas raksturojot šo jauno gadsimtu. Un tie, kas netiek līdzi, kas nav saslimuši ar šo slimību, neizbēgami atpaliks un jau tagad ir atpalikuši. Es arī atpalieku, bet es steidzos tikt līdzi.

Jā, tas informācijas laikmets tāds ‘mulsinošs’.

Vispirms cilvēks ilgi mitinājās informācijas vakuumā. Pēc tam, kā sprādziens, pateicoties t.s. jaunajiem medijiem viņš sāka savu personīgo dzīvi eksponēt jaunajā publiskajā telpā – internetā. Tad atskārta, cik tas ir bīstami un ‘ko tik par mani neuzzinās’ un cilvēks pats sajūsmā atrada gadījumus, kad kāds ir bijis ‘nu tik neapdomīgs’ un kompromitējošu informāciju par sevi, privātās domas par darba devēju, draugiem izplatījis.

Kā toreiz, pirms gadiem 4-8, aiz ziņkāres pirmo reizi mūžā cilvēks ierakstīja meklētājā savu vārds + uzvārds, un, pa jokam, izjutis nelielu vilšanos, ka neko neatrod, tā pāris gadus vēlāk jau nepieņēma darbā kādu, pamatojoties uz to, ko atrod. Cilvēkam kļuva aktuāli internetā identitāti veidot neitrālu un bezpersonisku, atzīmēt, lai viņa draugiem profilu un random wordpress blogu neuzrāda meklētājos. (Vai kauns par savu viedokli?)

Tagad, tagad? Es novēroju, ka sabiedriskās bailes sāk izzust un parādās tendence ‘nemānīt sevi’, jo galu galā, ja vien ir vēlme, ikvienu identitāti var noskaidrot, ko apliecina arī mūsu slaveno drošības dienestu publicitāte pēdējā laikā. Cilvēks kļūst prātīgāks, un apzinās sevi internetā kā reālā telpā ar ētikas normām (nez kā būs ar to interneta ‘likumu’, kas nesen izgāzies), nevis mežā. Gluži kā bērnam, mācoties uzvesties. Un cenšas mācīties arī neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus par citiem.

Tāds ļoti atklāts solis tam pretī ir jaunais google buzz, kas diezgan konkrēti identificē personas aktivitātes google pakalpojumos. Lai gan līdzīgs attīstības process notika jau kādu labu laiku, kad radās iespēja lietotājam integrēt un savienot savus dažādos profilus, no kā arī tad izriet viņa ‘elektroniskā identitāte’

Tā rādās, ka nu jau jēdziens ‘sabiedriski aktīvs’ tiek attiecināts arī uz aktivitātēm internetā.

“Rūdolfa mantojums”

Vakar bijām “Splendid Palace” jeb Kino “Rīga” uz Streiča jauno filmu “Rūdolfa mantojums”.
Patiesi uzrunāja un patiesi patika, viena no pēdējā laika labākajām redzētajām, turklāt gribas noskatīties vēlreiz un iesaku arī citiem. Patīkami un labi zināmi aktieri un kādreiz lasīto Blaumaņa darbu sižeti un tēli, latviešiem tipisko sadzīvisko situāciju elementi, kas mums katram tik ļoti tuvi un pazīstami. Tiesa gan, dažos momentos izmantotie specefekti likās mazliet komiski.
Īpaši aizkustināja piemeklētā mūzika, gan U. Prauliņa oriģināldarbi, gan tautas dziesmas, kurām visām zināju vārdus. Vienā mirklī pat apraudājos. Nebrīnīšos, ja šī filma turpmākajos gados aizpildīs “Jāņu/Līgo” kultūras programmas, jo, lai cik banāli, tas varētu būt vienīgais veids, kā to ieintegrēt popkultūras pārpildītajā sabiedrībā un tas ir vienīgais laiks gadā, kad vairums sabiedrības atceras par kaut kādu ‘latvietiskumu’.
Un vēl man prieks par tādu vietu kā “Folkklubs Ala” un es nesaprotu, kā agrāk jau nevarēja tāda būt.

TennesseeBills Old Time Radio Library

Atradu aizraujošu digitalizēto audio bibliotēku – TennesseeBills Old Time Radio Library. Godīgi sakot es tur iekļuvu no otras puses (index of) – atrodot kaudzēm ierakstus, ejot no galvenās lapas nemaz neatradu, kā tam piekļūt parastā veidā. Zemāk uzskaitīju lietas, ko paspēju apskatīt, bet gan jau parokoties, katrs tur atrastu ko citu sev interesantu. Tūkstošiem ierakstu. Es varētu pavadīt vairākas dienas to visu klausoties un skatoties. Ļoti ceru, ka arī Latvijas Nacionālā bilbliotēka digitalizācijas procesā virzās uz šādu un vēl labāku kvalitāti, turklāt, visiem brīvi piejamu.

Visdažādākās pārraides http://tennesseebillsotr.com/otr/

• Žanra pirmsākumi – Soap Operas/
• Sherlock Holmes, Ultimate/ (Radioteātris/audiogrāmatas)
• Great Speeches/
• Great Moments In History [66eps]/
• 50′s Sex Education/
• Comercials, Old/

Mūzika

• Cylinders (Ļoti veci mūzikas ieraksti, 1909. gads)
• WPA Concerts/
• Your Hit Parade (1940-45)/
• Your Hit Parade – Lucky Strike/
• Your Hit Parade The Fun Time 50′s and 60′s/
• Your Hit Parade/
• Western Movie Melodies/
• Victory Parade of Spotlight Bands/
• Songs and Sounds of World War II/
• Songs of the War Years/
• One Night Stand/ (Deju radiopārraidēs karavīriem)

Video (ļoti labi atver ar VLC network stream)

• Very old Movies/ (1894., 1904.)
• American Propaganda from the 50s/
  • Symptoms in schizophrenia – 1940.,
  • How to act at a Party ,
  • Survival under atomic attack – 1951, Supervising women workers – 1944
    
• Sherlock Holmes, Videos/ – (Universal Pictures 1939.-1946., ļoti laba kvalitāte)
• Short Documentary Clips/ (1940 – Nazis Seize Paris, 1945-08-06 Truman’s Decision To Drop The Atomic Bomb)

Plakāti un attēli

• World War II Posters_files/
• Wartime – Posters & Pictures – British/
• WW II Posters & Pics/

World War I, II

• World War 1 – Songs, News, Aircraft/
• WWII Stuff/
• WWII Propaganda/
• WWII – Speeches, Commercials, News, PSAs and more/

Science Fiction

• 60 Greatest Old Time Radio Shows From Science Fiction, The/
• Greatest Science Fiction  Stories of the 20th Century

u.c.

Western Movie Melodies/

reverse-cover

Man ļoti kaitina daudzkārtēji mūzikas atdarinājumi, mūslaicīgiem mūziķiem radot kroplīgas ‘cover’ versijas vecām labām melodijām [ir tiešām reti izņēmimi, piemēram, izcilie Nouvelle Vague].
Interesanta ir grupa “The Baseballs“, kas dara gluži otrādi – jaunām, mūsu dienu dziesmām rada ’50 gadu rock’n'roll’a skanējumu.

The Baseballs – Hot N’ Cold

The Baseballs – Umbrella

Skaņu plate “Ak, Latvija, kur Tavi dēli”

Tas ir kā notraust putekļus no sveša skapja ar platēm. Turklāt labi zinu, ka tieši šī plate (“Ak, Latvija, kur Tavi dēli” J. Sproģis, Rīgas pūtējansamblis, 1989. g.) man ir kaut kur otrās mājās, dziļi kastēs.
Patafons arī manos padsmit bija sakrāts jauns, Sony, bet arī tam 1 smalkā detaļa nolietojās.

Latviešu strēlnieku dziesmas – Ak, Latvija, kur Tavi dēli
Latviešu strēlnieku dziesmas – Brūklenājs (apburošs valsis)
Latviešu strēlnieku dziesmas – Klusa, klusa latvju sēta
Ķemermiestiņā

Latvijas bioloģiskie ieroči – perfekti!

Par agresīvo bizbizmārīti Latvijā. Kā vienmēr, trāpiga G. Šļukas karikatūra.

Harmonia axyridis, skaista.

Laimīgu 5770. gadu.

Šovakar biju uz Ebreju muzikas koncertu Operā, dziedāja vīru koris no Maskavas, ‘Hasidic Capella’ , un puiši no ‘Balsīm’. Jāatzīst, pirmā daļa mani pievīla, iespējams, pārāk vienveidīgas, melodijas un es itin nemaz šovakar nejutos garīga. Savukārt otrajā daļā pievienojās Liepājas simfoniskais orķestris un es atlikušo 1,5h smaidot baudīju to ebreju mūzikas krāšņo, sulīgo skanējumu, kas mani vienmēr ir tik ļoti sajūsminājis. Un viņiem ir tādas balsis, un attieksme, dziedot!

Man vispār šķiet, ka tā ir viena no retajām kanoniskajām reliģijām, kuru mūzika ir tiešām silta, līksma, emocionāla un dzīvespriecīga, kultūrbagāta, un cilvēki arī. Atceros, kā reiz lasīju Z. Freida spriedelējumus par ebreju kultūras pašironiju kā neatņemamu sastāvdaļu.

Vēl es brīnos, kā tiem vīriešiem tās mazās apaļās epurītes uz paša pakauša turās un nekrīt nost.

Muz: Fiddler on the roof” violin solo

“Vecmammas brilles”

Pirms kāda laika biju Viktorijas laikmeta tērpu izstādē, DLMM, tērpi jau kā tērpi, skaisti un sarežģīti, bet man iepatikās šī glezna.

Utopija

Intervija ar Mārci Auziņu, LU rektoru.

Patiesi aizkustinoši

Vītolu ģimene kādā tv raidījumā

best.marketing.com

Man dažkārt gribētos būt kaut kādas megakompānijas kaut visniecīgākam sabiedrisko attiecību speciālistam, lai man apmaksātu dalību šādās konferencēs (un vēl kvalitatīvākās, ārzemēs, bet tad neatbilst punktam par niecīgu darbinieku).

Tāpēc, ka tādām megaūberkompānijām parasti ir raksturīga t.s. korporatīvā politika – celt savu darbinieku kvalifikācijas līmeni un zināšanas, jo dalības maksa nav maza.

hah

A Theory for Why Latvian Women are Beautiful.

a.touch.of.latvian.folk.music

Atradu tādu izlasi, šķiet, eksportam, dažādas skaistas tautas dziesmas, šeit. Līdzīgu disku reiz biju iegādājusies

Muz: Laimas Muzykanti – Kas dzer alu. taut.dz. (jau kādas 3h klausos)

[foto] saullēkts

[Ainavu] fotogrāfija man īpaši labi nepadodas, bet šī bija tiešām skaista pilnloka dubultvaravīksne saullēktā. Es pat saskatu lietus lāses, lai gan patiesībā lielāka nozīme mirklim [dziesmas, sarunas, interesanti cilveki un patikamas emocijas], nekā pašai bildes kvalitātei.
[pa labi], [pa kreisi].

Visu redzošie

Diez gan interesants raksts par brīvmūrniekiem. Kādu laiku atpakaļ diezgan daudz mekleju informāciju par šo organizāciju. Interesanta ir tās struktūra – pakāpes, tradīcijas, akadēmiski rederāti. Kaut kas pazīstams.

Par šo līdzību lasīju arī korporāciju avīzēs Universitas izdevumos, izcelšanās vēsturiskā kontekstā.

Par to nāves izpratnes sajūtu, kad apzinies, ka nāve nav tā vērta, lai tās dēļ izjustu bailes, bailēm nav iemesla – atceros, lasīju sen sen, Tolstoja “Karš un miers”, vienā Pēterburgas aristokrātijas fragmentā bija aprakstīts, mazlet, saistībā ar brīvmūrniecības diskursu. Tas protams tāds filosofisks savas esības vai būtības izprašanas jautājums, pie kura varbūt nekavēšos šobrīd.

Un Aglonā jau vairāk kā gadsimtu virs altāra ir illuminatu simbols – visuredzošā Tora acs [bilde no Aglonas], sānos pie gleznām brīvmūrniecības simbols trijstūris, cirkulis un svārsts.

grāmatas

nejauši atradu, jāpadalās.
lasiet par velti pdf tiešām labas grāmatas,

Stephen Covey – 7 Habits of Effective People (nesen viņš bija Rīgā ar lekcijām)

Dale Carnegie – How to Win Friends and Influence People (1936)

vizuāli patīkama
The Golden Book of Chemistry Experiments (1960)

David Allen – Getting Things Done: The Art of Stress Free Prodctivity

Peopleware-Productive-Projects-And-Teams-Tom-Demarco-Timothy-Lister un menedžmentu

Scott Adams – God’s Debris: A Thought Experiment

un vēl visādas grāmatas saistībā ar datoriem un menedžmentu, MBA

Dzeguzīte Вернисаж (1988)

prezi.com

Pirms kāda laika atklāju interesantu prezentāciju veidošanas programmu prezi.com, PowerPoint šajā ziņā sen neaizrauj.
Izmēģināju arī kā man tas padotos, tā, aptuveni vienam atrakstīšanāsdarbam. Līdz sanāks kaut kas tiešām baudāms, kā šis, vēl kāds laiks paies..
Vispār, kad to rādīju, auditorijā bija izbrīns un interese, jo šāda sistēma agrak nav redzēta. Uzstāšanās plusus gan nomāc tam vēlāk sekojošās problēmas ar datu pārnešanu, formātu (flash) un pasniedzējiem, kuri māca par jaunajiem medijiem bet atsakās tos še pat lietot.

par sazvērestību teoriju sazvērestību teorijām

Pirms nedēļas brīvdienās vienā rāvienā izlasīju Māra Ruka (lett.) grāmatas par Karginu un Vīķi-Freibergu.
Patīk viņa sarkastiskais rakstības stils, kaut sākumā ļoti kaitināja. Faktoloģiski par daudz ko var strīdēties.

youtube

nejauši atradu, nezināju, ka ir arī kas tāds http://www.yooouuutuuube.com un http://quietube.com/

re, ku glīti Gotan Project – Santa Maria (Del Buen Ayre)

“Kā pārdzīvot ekonomisko krīzi?”

Labs viral-ad piemērs.

Aizgāju pēc Piena

Vakarnakt aizgājām uz to “Pienu” izslavēto.
Pierunāt mani nebija viegli (bads un miega bads), bet kāds jubilārs jāsatiek bija. Kamēr to vietu atradām, pie sevis domāju, kādam wtf jābūt mārketingam, lai to cilvēku plūsmu no vecrīgus novirzītu uz Briāna ielu un viņi joprojām būtu self confident par savu stilu, ar uzsvaru. Lai gan lētas (salīdzinoši, lai gan protams ne kā frančos) cenas. Iespējams, Rīgai kas tāds jau sen bija vajadzīgs. Patiesībā jau vieta ļoti jauka iekārtojuma ziņā, īpaši terase un novuss, atmosfēra, cilvēki arī interesanti – pārstilīgi 25-30 gadnieki un pusaudži un izrādās, arī diezgan daudz paziņas.
Pārāk skaļa tuc mūzika, parunāt nav iespējams, savukārt platības, lai padejotu, pārāk maz – divas man patīkamās funkcijas atslēgtas. Dzērienu izvēle gauži nabadzīga, vismaz pēc pusnakts un manai gaumei.