Kā polonēzi dejo Latvijā
Jau sen gribējās izveidot šīs dejas aprakstu, jo pati iepriekš saskāros ar informācijas trūkumu polonēzes jautājumā. Reiz bija nepieciešamība pašai organizēt balli ar polonēzi, un tajā laikā arī tapa garīgais materiāls šim ierakstam.
Vispārīgu polonēzes pamācību ir ļoti daudz, bet īpaša uzmanība šoreiz tiks pievērsta tieši polonēzes dejošanas 
tradīcijai Latvijā (ar piebildi – korporāciju ballēs), kas, kā izrādās, ir diezgan raksturīga un manāmi atšķiras no citās valstīs dejotās un šīs dejas aprakstu tikpat kā nav.
tradīcijai Latvijā (ar piebildi – korporāciju ballēs), kas, kā izrādās, ir diezgan raksturīga un manāmi atšķiras no citās valstīs dejotās un šīs dejas aprakstu tikpat kā nav.Pirmo reizi par ‘polonēzi’ uzzināju kādā izlaidumā, toreiz šī deja publikai neizraisīja sajūsmu un tās rezultāts – grūti uztverams, kā liela bezveidīga mīņāšanās. Nākamajās reizēs ar polonēzi saskāros latviešu korporāciju ballēs, kā arī pilsētas ballēs. Nekādu aprakstu un noteikumu, kā jādejo, nebija, atlika vien skatīties un mācīties, un šeit pierādījās tas, ka ja ir labi polonēzes vadītāji, tad pat pilnīgs nepratējs to varēs nodejot, vērojot priekšā stāvošo paraugu.
POLONĒZES APRAKSTS
Latvijā ierastā polonēze, ievērojami atšķiras no citās valstīs dejotās (vismaz vairumā paraugu, ko var atrast internetā). Tieši tāpēc no tiem video būtu grūti mācīties.
Nozīmigākās atšķirības mūsu polonēzē:
1) vienmēr kā noteikums ir izteikta klanīšanās un galvas pamāšana uz sāniem/partnerim;
2) ir viena tipiska polonēzes kompozīcija – pāri kolonnā un tad ‘čūska’, kas noslēdzas ar spirāli.
Mērķis un dejas filosofija.
Ar polonēzi parasti tiek atklāta balle un tā seko pēc īsas balles organizatoru uzrunas, kurā izskan aicinājums stāties polonēzei. Deja pati par sevi ir komunikācija, bet polonēze ir īpaši sociāla deja, kuras mērķis ir simboliski sasveicināties ar visiem balles viesiem un iesākt balli. Tieši tāpēc tās procesā ir šie paklanīšanās un saskatīšanās elementi, vispirms ar savu partneri, pēc tam ar blakus stāvošo, pretīmnākošo utt.
Polonēzes uzdevumi:
a) ‘iesildīt’ un atraisīt dejotājus;
b) tiek panākta situācija, ka visi vai gandrīz visi viesi ir uz deju laukuma , kas, iespējams, ir vienīgais šāds brīdis visas balles laikā;
c) polonēzes finālā balles viesi atrodas ideālās pozīcijās vienmērīgi pa visu deju zāli, la sāktu dejot;
b) tiek panākta situācija, ka visi vai gandrīz visi viesi ir uz deju laukuma , kas, iespējams, ir vienīgais šāds brīdis visas balles laikā;
c) polonēzes finālā balles viesi atrodas ideālās pozīcijās vienmērīgi pa visu deju zāli, la sāktu dejot;
d) saveicināties ar visiem viesiem.
Rezultāts:
1) pēc polonēzes noslēguma mēs esam informēti un paspējuši sasveicināties ar lielāko daļu balles viesu;
2) polonēze novērš neveiklumu, kāds mēdz būt parastu ‘ballīšu’ sākumā, kad cilvēki vēl minstinās dejot.
Polonēzes vadītājs.
Tradicionāli būt par polonēzes vadītāju ir liels gods, jo vadītājs ir tas, kurš izlems, kā noritēs deja. Vadītājs ir pirmā pāra sieviete. Vadītājam ir perfekti jāpārzina dejas solis un ritms, un jābūt skaidrai vīzijai par to, kā deja virzīsies un jāvada pārējie. Dažkārt, ja ‘prominentā persona’ nevēlas vai nemāk pietiekami labi vadīt polonēzi, to vada cits pāris. Būtībā par vadītājiem varētu saukt visus pirmos 2 vai 4 pārus, jo uz viņiem gulstas vislielākā atbildība par dejas kompozīcijas izveidošanu un noturēšanu, uz viņiem kā paraugu skatās visi pārējie dejotāji (visbiežāk – gadījumā, ja pašiem nojūk soļi).
Dejas partneru pozīcijas.
Pāris nostājas dejas virzienā, kurā tiks uzsākta deja, dāma stāv pa labi, kungs pa kreisi. Viņa kreisā un viņa labā roka ir kopā sadotas un izstieptas taisni uz priekšu no saliektiem elkoņiem. Kunga kreisā roka sākumā aizliekta aiz muguras, dāmai graciozi izliekta uz sāniem vai pieturot kleitu.
Visu dejotāju pozīcija.
Pāri secīgi nostājas garā rindā zāles vidū ar skatu uz zāles īsāko daļu. Parasti pāri stāv secīgi pēc ‘nozīmīguma’ – pirmais pāris ir vakara ‘namatēvs un namamāte’, otrais ir organizatori, prominenti viesi un citas svarīgas personas, vai vienkārši tie, kas māk labāk šo deju.
Pamatsoļi.
Visas deju partneru kustības ir kā spoguļattēls. Dāma deju sāk ar labo kāju, kungs ar kreiso. Pirmā kustība ir paklanīšanās uz ārpusi (iespējams, blakus stāvētājam), kuras laikā dāma ieliec savu kreiso kāju celī un izstiepj savu labo kāju (uz priekšu) sānis. Šai kustībai seko arī labās rokas vēziens uz āru (līdzīgi kā ča ča ča rokas vēziens uz āru). Kungs turpretī ieliec savu labo kāju celī un izstiepj sānis savu kreiso kāju vienlaikus izdarot vēzienu uz āru ar kreiso roku. Nākamie divi soļi ir vienkāršs gājiens uz priekšu. Dāma sper soļus ar kreiso, tad labo kāju, kungs ar labo, tad kreiso kāju. Pēdējā kustība taktī ir partneru paklanīšanās vienam pret otru, kas ir kā pirmās kustības spoguļattēls. Dāma ieliec celī labo kāju un iztiepj sānis savu kreiso kāju. Kungs ieliec celī savu kreiso kāju un izstiepj sānis labo kāju.
Dejas process.
1, Sākotnēji visi dejojošie pāri kolonnā virzās uz priekšu, līdz sasniegts zāles garākais gals.
2. Vadošais pāris dejo pa labi, savukārt nākamais pāris pa kreisi (šo manevru atkārto visi dejojošie pāri, kamēr dejotāji sadalījušies 2 kolonnās).
3. Apejot pusapli, zāles otrā galā 2 pretī dejojošie pāri satiekas, sadodot kopā rokas un izveido 4 cilvēku līniju, kas dejo virzienā uz otru zāles galu pa centru. Dejojot turpina paklanīties pa labi, pa kreisi.
4. Tālāk tiek atkārtota tas pats gājiens, kad pāri zāles galā šķiras, šoreiz jau rindās pa 4. Otrā zāles galā tie atkal tiekas izveidojot jau 8 un vēlāk arī 16 cilvēku līniju (ja vieta to atļauj).
5. Kad visi dejotāji sastājušies vienādās kolonnās pa 16, vadošais pāris (atrodas pirmās rindas labajā stūrī) sāk virzību pa labi, vedot dejotājus starp rindām, katras rindas galā pievienojot sev arvien jaunu dejotāju līniju (rindas pievienojas secīgi ‘cūskas’ galam, sākot no polonēzes vadītāja rindas – vispirms no labās, tad no kreisās puses, tad labās u.t.t Rezultātā visi dejotāji ir sadevušies rokās.
6. Deja tiek noslēgta, vadošajam pārim vedot dejotājus spirālveida aplī zāles vidū. Pāri no šīm pozīcijām neizklīst, jo polonēzei uzreiz seko pirmais valsis.
Polonēzes mūzika.
Slavenākais polonēžu autors ir Frederiks Šopēns, tiesa gan, vairums no tām, manuprāt, nav īsti piemērotas polonēzes dejai. Mans personīgais favorīts ir Pētera Čaikovska – polonēze no operas Jevgēnijs Oņegins, bet visbiežāk ballēs tiek izpildīta M.K. Oginski polonēze vai F. Šopēna “Militārā polonēze” orķestra vai klavieru izpildījumā.
Kalpaka balle 1920.gada otrajā pusē. Foto: Latvijas Kara muzeja arhīvs.
Kad polonēzē izveido “čūsku”, tad pa priekšu obligāti ir jālaiž sieviete !!!
ps. Atļāvos pārpublicēt http://www.BallesDejas.lv
:):)
Decembris 2, 2010 plkst. 12:59
Rakstā vēl ir pāris kļūdas jāizlabo un papildinājumi jāievieš, bet paldies par novērtējumu!
Decembris 2, 2010 plkst. 13:41