Tūkstošiem latviešu (un, pieņemsim, ka vēl 10²² pasaules, statistiku gan neuzrādīšu) sieviešu kā vienu no lielākajām neērtībām, ar ko saskaras laulību-uzvārda maiņas dēļ, ir problēmas ar sava ierastā e-pasta lietošanu un elektronisko identitāti. Tas gan attiecas pārsvarā uz gadījumiem, kad e-pasts ir vārds.uzvārds@gmail.com un pēc uzvārda maiņas gribas to pārdēvēt, vai vienkārši vēlies nomainīt e-pasta adresi, vienlaikus paturēt visu ierasto sadzīvi.

Tehnoloģijas taču ir radītas komfortam, nevis mocībām, ar ko visbiežāk manām paziņām saistījusies uzvārda maiņa elektroniskajā vidē. Pietiek jau ar to, ka tagad ir knapi 1 personu apliecinošs dokuments, jo visas pārējās apliecības nav laika izstaigāt un nomainīt. Tātad, kā izdarīt, lai viss e-pastā strādātu perfekti un pilnīgi nekas nebūtu jāmaina savos e-pastu paradumos:

Teorētiski gmail konta nosaukumu mainīt nevar, praktiski – var gan.

Vispirms uzskaitīšu, ko parasti  un ne būt ne pareizi cilvēks dara gadījumā, ja nomaina uzvārdu un vēlas lietot jaunu Gmail adresi:

1. Labākajā gadījumā – Izveido jaunu e-pasta kontu, uzliek autoforward no vecās kastītes uz jauno, exportē-importē kontaktus, filtrus u.c. Diezgan retos gadījumos – pragmatiski un bez entuziasma nomaina login epastus visiem  neskaitāmajiem (svarīgajiem, vai vismaz ar google sasaistītajiem) profiliem . 
2. Sliktākajā gadījumā – Izveido jaunu e-pasta kontu, nenojauš,  ka pastāv autoforward un kontaktu importēšana. No vecās kastes izsūta visiem saviem kontaktiem e-pastu ar aptuveni šādu saturu ‘esmu nomainījusi/is savu e-pastu, tagad visi  to pierakstiet,  pielāgojieties un sūtiet visu uz šito manu jauno smuki skanošo kastīti blabla@gmail.com, jo es veco vairs nelietošu’. Tas nekas, ka tagad simtiem cilvēku radi liekas problēmas, liekot tevi īpaši iegrāmatot.  Tas pats attiecas uz n-tajiem newsletteriem, automātiskajām e-pastu listēm, profiliem, uz ko parakstījies utt)  un, visticamāk, lielu daļu savu tik gribēto meilu vairs nesaņemsi, tehniskā vai cilvēcīgā faktora dēļ.
   

Pavisam drīz nākas saskarties ar šķietami neizbēgamajām problēmām, kas saistās ar e-pasta nomaiņu:

• Visi Google draudzīgie/sasaistītie konti regulāri sastopas ar personības konfliktu, jo esi ielogojies jaunajā kontā, bet vēlies lietot savu veco YouTube,  kas tā vietā,  lai piedāvātu ielogoties automātiski uztaisīs jaunu profilu (kāda izšķērdība!). 
• Sistēma regulāri tevi izlogo no Facebook, LinkedIn, Twitteer u.c. saitiem, ja atšķirsies e-pasts, kas norādīts pie to uzstādījumiem.
• vairs netiec klāt vecajiem Google Docs, nevarēsi tos atvērt no jaunā e-pasta, Picasa albūmiem, Buzz un Google profilam. 
• Regulāri nākas ‘Switch to another account’
• Netiec klāt vecajiem e-pastiem, jo google piedāvā importēt e-pastus tikai no citiem e-pasta klientiem, bet ne gmail.
• Ja Google kontakti ir sinhronizēti ar adroīdtelefonu, var rasties neērtības.

Lūk pavisam vienkāršs risinājums e-pastu histērijai:

1. Izveido jaunu Gmail kontu
2. Jaunajā kontā pie Settings-Forwarding pāradresēt visu uz veco e-pastu. Apstiprināt otrā galā.
3. Jaunajā kontā pie Settings-Accouns/Import – Grant access to your account un norādīt veco e-pastu.
4. Vecajā kontā pie Settings-Accounts/Import – Send mail as… pievienot jauno e-pastu. Apstiprināt otrā galā. Atgriezties, atzīmēt jauno e-pastu kā izsūtnes default.

Tas bija vienkārši. Rezultātā aina ir šāda:

Tu ielogojies savā vecajā, ierastajā, ērtajā Gmail kontā, saņem uz veco e-pastu adresētas ziņas, atbildi automātiski no jaunā e-pasta. Tavi vecie un janie kontakti laika gaitā sāks sūtīt ziņas uz jauno e-pastu – tu tos saņemsi šajā pašā pastkastē un varēsi  uz tiem atbildēt automātiski no jaunā e-pasta vai pēc izvēles no saraksta (var pievienot arī yahoo, inbox un citu e-pastu kleintu kontus, daudzos gadījumos – arī korporatīvos e-pastus). Nav augstāk uzskaitīto problēmu ar daudzajiem jau iepriekš esošajiem profiliem un kontiem (vienīgi nav īsti sanācis sekmīgi pārbaudīt, vai tas patiešām  uz jauno e-pastu pienākušos dokumentus  atver vecajā Google Docs glabātuvē bez konflikta). Katram gadījumam, gan jaunajā, gan vecajā e-pastā jānomaina automātiskais paraksts un vienāda bilde & info. It kā daži saņēmējivarot redzēt, ka e-pasts it kā tiek sūtīts’ X on behalf of Y’, bet ja ir zināms, ka tā ir viena persona, tai nevajadzētu būt lielai problēmail

Vēl viena tipiska problēma: Gmail ziņo, ka bezmaz 99 % no pieejamajiem 7636 MB ir aizņemti. Risnājums – jādzēš ārā veci e-pasti. Pragmatiski un bez entuziasma. Visbiežāk daudz vietas aizņem dokumenti un visādi grafiski faili, piemēram, bildes, kuras tagad ir grūti atrast, bet savā laikā aizmirsi lejupielādēt. Bet – labs rīks to ātrai atrašanai un sašķirošanai Find Big Gmail, kas sašķiro un uzliek labelus pēc vairākiem izmēru veidiem. Nu jā, miskaste arī jāiztīra.

Līgavai palīdzēju sagādāt īpašu kleitu. Viena no jautrākajām daļām bija ceremonija dzimtsarakstu nodaļā, kur es valdījos, lai nesāktu skaļi smieties, jo bijām tikai mēs 4, bet personāla attieksme tik, nu tik nopietna attiecībā uz pašu svarīgumu un vēlmi pārdot savus pakalpojumus. Nebija viegli sarunāt, ka drīkstam atskaņot paši savu mūziku (Rihards Štrauss - Also sprach Zarathustra), lai gan piedāvātais vietējais variants – iedzēris sintiņa spēlētājs – bija zem mūsu kritikas. Iepriekš īpaši sarunājām ar LU vadību par ekskluzīvu iespēju kāzu dienā apmeklēt  Alma Mater, (taču jaunie zinātnieki!).  Abus ar aizsietām acīm, aizvedām uz viņu  observatoriju & jumtu, kā arī īpaša izklaide bija jaunā pāra uzstāšanās ar referātiem par filosofisku tēmu, “Kurš ir ģimenes galva?” LU Mazajā aulā; un vēl citi sīkumi. Vak.rā pievienojās ar citi viesi un apsveicēji

Īpaši šai dienai iepriekš sagatavojām informatīvu feļetonu, kas, arīdzan, būs liecība par šo notikumu (iedvesmai tika izmantots Nettleton S. The tips of great marriage according to Friedrish Nietzsche. Indo Pacific journal of Phenomenology, vol. 9, ed. 2 – October 2009, kā arī pāris tautās smeltas idejas bez atsaucēm). Jāpiebilst, ka saturs ir ļoti specifisks, ietverot daudz ‘iekšējo joku’, taču kopumā – izklaidējoša satura.

Jaunajam pārim uzdāvinājām arī kopīgu braucienu ar prāmi uz Stokholmu. Bija labas studentu kāzas. Labi Rūgts.

Pirms ceļojuma:

Nopirku 2 AirBaltic lidmašīnas uz Tbilisi 1,5 mēnesi iepriekš. Vecāki bija šokā un visādi biedēja, ka, lūk, tādām meitenēm kā es tur ir ļoti bīstami. Bet kurš tad klausa vecākus. Uztaisīju google dokumentā aptuvenu laika plānu, kurā dienā ko un kur darīsim un devāmies ceļā.

1. diena.  Izlidojam 0:55. Jau AirBaltic lidmašīnā varēja sajust Gruzijas garšu. Ja nejustu spiedienu ausīs varētu šķist, ka atrodies parastā ekskursiju autobusā, jo cilvēki mierīgi staigā pa eju turpu šurp, vai ejā stāvot spēlē kārtis, citi, pārliekušies pāri krēsliem, dzer vīnu vai alu un skaļi smejoties saskandina, novēlot teju katram lidojuma laikā iepazītajam labu ceļu un citus tostus. Paši gan sakot, ka reti kad esot tik līksma lidmašīna, parasti tomēr ‘kā Eiropā’ mierīgi un zolīdi.

TBILISI

Mūs sagaida manis internetā nejauši atrasts un sarunāts Vadims ar savu ģimeni, kas aizved mūs pie sevis uz mājām, kur dzīvojām 2 dienas. No rīta ceļamies astoņos un dodamies Tbilisi izpētē.

Privātmāju rajons Tbilisi, kur dzīvojām pirmās dienas

Katrai mājai ūdens, elektrības skaitītājs uz ielas. Pat durvis nemēdz aizslēgt

Augstsprieguma līnijas tornis ielas ar dzīvīgu satiksmi vidū

Vecpilsētā ļoti skaista arhitektūra, bet sliktā stāvoklī. Šajā rajonā dzīvo nabadzīgākie iedzīvotāji un pilsētas attīstības plānā esot nolemts daļu tās likvidēt – nojaucot.

Jūgendstila durvis pamestā mājā

Ielu trafareti. Turklāt, šī ēka tiešām ir šķība.

Komunikācija uz ēku sienām: “?” – “!”

Vecpilsētas dārgā daļa.

Ballīšu rajons. Labi, kad nelīst lietus (kas ir bieži un stipri)

Kāda dārga kluba ieeja – bankas seifa durvis.

Kāda restorāna ‘dekorācija’ – klavieres uz ielas. Aizslēgtas. Lietus un pat sniega pabojātas.

Ielas pilsētās ielas ir diezgan briesmīgas, ik pa laikam nāca prātā doma, ka kāds speciāli ar cirvi gājis un brutāļi šķaidījis asfaltu.

Visu veidu reliģiskās celtnes vienuviet (sinagoga, pareizticīgo baznīca un mošeja, kuru gan nenobildējām):

Mūs izbrīnīja Statol gājēju ielas vidū:

Волга ГАЗ-21

Saldējuma pārdevējs

Pilsēta

Dekoratīva siena

Patriotisms vizualizējas pilsētā

Nacionālā pasta galvenā ēka – iekšpuse filiāles lielumā. Uz vietas pārdod tikai padomju laika pastkartes (jaunās un glancētās jāpērk suvenīru veikalos).

Bet toties ēka iespaidīga

Centrālais tirgus 2 stāvos, attēlā pa kreisi plaša terotorija un centrā, zem šīfera jumta. Mirkiņu galapunkts.

Konstrastā ar tirgu – pie centrālās stacijas ļoti, ļoti dārgs un ekskluzīvs pārtikas veikals, ar daudz darbiniekiem un apsardzi, bez neviena pircēja, tik pat kā. Desmitos vakarā gaidot vilcienu praktiski nav iespēju remdēt izsalkumu 15 min gājiena radiusā.

Nakts vilciens  Tbilisi-Batumi, 1. klases kupeja

MTSKHETA

Senā Gruzijas galvaspilsēta, tiek restaurēta un no jauna celta

Bebris Tsikhe cietoksnis

Svetitskhoveli katedrāle

Nepaklausīgā

Ieejot katedrālē mūs vispirms uzrunāja  kāda tantiņa ar zīlēšanu un lāstiem (jo gājām no viņas prom) un pēc tam kāds pavecs vīrietis prasīja naudu šņabītim.

Armaztsikhe

Kur 2 upes satekas

Pie ieejas baznīcā. Acīmredzot, sievietēm ar ieročiem ieeja nav aizliegta

Pie Sv. Georga

Samtavro klosteris

KABULETI

Klusa Gruzijas kūrorta pilsēta Melnās jūras piekrastē.

Vilciens Kabuleti stacijā agrā rīta stundā 

Bedrainās ielas. Vai kāds sūdzējās par Latvijas ceļiem?

Vai es jau pieminēju aizdomas, ka kāds asfaltu dauzījis ar cirvi tāpat vien?

Māja, kur mums palaimējās nedārgi uzturēties

Skats no loga

Lūk, no kā būtu jāskatās paraugs: rotaļlaukumi, kas sportiski attīsta

Paštaisītas ceļazīmes

Un īpaši lielas ceļazīmes

Klasiska Melnās jūras piekraste

Maršrutka ir dominējošais transporta līdzeklis. Reti kuram nav sasists stikls

Sarkanais mājas Boržomi. Tikai Gruzijā.

Šeit dzīvo vietējie

Bet šeit – tūristi

BATUMI

Promenāde – osta

“Šeit ir Informācijas birojs”. Uz soliņa sēž pensionāres

Turpat pilsētas centrā romantiski makšķernieki

Ainava

Šeit tiek būvēta jaunā Radisson viesnīca

Liela azartspēļu zāle un mazs policijas iecirknis, vienā ēkā

Kas ir haš? (šitais atrodas iepretīm pāri ielai iepriekšējam attēlam)

Naksnīgā kūrortpilsēta. Uz vienas ielas varēja saskaitīt vismaz 15 valūtas maiņas punktus vienu otram blakus, turklāt ar atšķirīgiem kursiem

Ielas

Tur kaut kas ir

Divas dienas aizrautīgi klīduši apkārt pa īsteni cilvēcīgo veco Batumi mēs jau gandrīz vīlāmies ceļvežos, kas solīja ‘ekskluzivitāti’, līdz pavisam nejauši nokļuvām ‘dārgajā’ pilsētas pusē. Cenas dārgākas kā Rīgā.

Izrādās, kaut kur patiešām ielas speciāli tika izārdītas, lai liktu jaunu

P.S.

Satiksmes dalībnieks

Hotel ****

Baseins pilsētas parka centrā – tikai klientiem

Pictogrammas

Skats no augšas

Parkā

Интурист

Pa ceļam uz Batumi botānisko dārzu

Tā pati vilciena līnija Tbilisi-Batumi, pietura Botāniskais

Jāpiebilst, ka neatņemamas satiksmes dalībnieces, t.sk. uz lielajām starppilsētu maģistrālēm ir govis

Pīppauze mikriņa šoferim un uzkodas – lavaš

BORŽOMI

Pastāvot globālās pasaules kultūras ietekmei, līdz mūsu apziņai, gribot-negribot, nonāk dažādi ‘pareizās’ rietumu kultūras dzīves koncepti. Tie ietver gan ķermeņa diskursu, gan stereotipus un attiecību modeļus, vērtības, skaistuma etalonus, modi.
Cilvēki (un es šad tad tai skaitā) var pašlepni teikt ‘es neskatos televizoru’ un ‘nelasu žurnālus’ tādējādi it kā uzsverot, ka apzināti izvairās no t.s. lētās smadzeņu skalošanas, ka pasargāju sevi no svešās un, iespējams, izkropļotās kulturas, bet tas ir vienīgi apzināts pašapmāns, jo ir izgudroti daudz efektīvāki paņēmieni, kā iepludināt šo informāciju citādi, un TV no tiem nebūt nav tas iedarbīgākais un seklākais.

Te nu gribēju pierakstīt secinājumus par vienu no daudzajiem greizajiem stereotipiem. Jau kopš kaut kādiem pusaudžu gadiem, laikā, kad veidojas vērtību sistēma un pie reizes pirmo reizi palasot t.s. ‘jauniešu’ un ‘sieviešu’ žurnālus, apziņā vienmēr ir bijis noraidījums – nē, tas neatbilst, tā taču nav. Turklāt tam piekrituši daudzi (tiesa, var iebilst, ka man nav gana plašs redzesloks, lai veiktu šādu empīrisku apgalvojumu).

Un patiesībā daudzi t.s. pareizie attiecību koncepti šeit gluži vienkārši nestrādā. Nesen domāju par to, kāpēc piemēram, tik ļoti atšķiras mūsu un viņu (ASV, Eiropa, arī Krievija) uzskati par attiecībām. Nu par to ar vienu, otru, divdesmito. Un tam atbilde – šeit ir salīdzinoši ļoti maza kopiena, maza sabiedrība. Tādējādi procents, ka cits citu pazīst, ir ļoti augsts, atšķirībā no lielām sabiedrībām. Attiecīgi tur, pirmkārt, ir lielākas izvēles iespējas, kas ir racionālais aspekts pamatā, bet, visticamāk, neapzināt ir ietekmējis psiholoģisko aspektu un morāli.

No tā, otrkārt, izriet, ka lielā sabiedrībā pastāv daudz lielāka konfidencionalitāte. Gan šeit, gan tur cilvēki baidās no ekspozicionēšanas, ja kāds uzzinās, ar ko un cik, kā arī vienlīdz nepatīkama vairumam ir ‘bijušo’ satikšana. Šīs bailes ir diezgan spēcīgs iemesls apvaldīt mazas sabiedrības mentalitāti. Lielā sabiedrībā ir diezgan viegli izvairīties no iespejas ‘satikt’ kādu, attiecīgi ‘pa kluso’ nostiprinās apziņa, ka tas ir normāli un katram indivīdam fakts, ka viņam ‘ir bijuši daudzi’ šķiet diezgan normāls un pat vēlams, attaisnojot sevi ar ‘pieredzi’. Nezkāpēc, mazās sabiedrībās nesūdzas par ‘pieredzes’ trūkumu.
Daudzos, daudzos gadu desmitos šī tendence tikai pastiprinās un kļuvusi par vienu no sinonīmiem ‘modernajam’ cilvēkam, kas, savukārt, ir iemesls ārzemju psihologiem un ‘sieviešu’ žurnāliem plaši pētīt un rakstīt par šo tēmu, it kā anonīmi runājot par lielas sabiedrības psiholoģiju. Tālāk, globalizācijas kosmopolītisma ietekmē šīs tēzes, tāpat kā daudzas citas, nonāk arī līdz mums vai, citiem vārdiem, ‘tiek iepotētas’, jo gribas taču līdzināties viņiem. Atkal jau pusaudziskā sāncensība. Cilvēki sāk mēģināt kaut kā integrēt šos stereotipus un tiem līdzināties, bet visbiežāk tie iegūst negatīvu pieskaņu. Kaut vai salīdzīnāt vārdu ‘mauka’ un ‘bitch’ atšķirīgo emocionālo skanējumu. Pirmais tik tiešām raisa negatīvas asociācijas mūsu sabiedrībā. Otrais - viņu sabiedrībā ir kā pīlei ūdens, apvainojums fakta, ne būtības pēc. Vai, piemēram, mūsu sabiedrībā, attiecības lielā mērā ir sinonīms civillaulībai bez kopdzīves – attieksmē vienam pret otru, savukārt tajā sabiedrībā attiecību koncepts ir ‘dating’ jeb ‘satikšanās’, kas visbiežāk neietver neko nopietnu. Patiesībā šis ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik neviennozīmigi bez zemtekstiem pretējā dzimuma pārstāvi uzaicināt uzspēlēt riču raču, neriskējot tikt pārprastam kā ‘uzspēlēt riču raču’ pēdiņās.

Viens no iemesliem šādai ‘smagai’ ‘mūsu’ atpalicībai ir arī sabiedrības 50 gadu izolācija, tomēr var salīdzināt, cik ļoti pēc 20 gadu informācijas brīvības atšķiras šajā pašā jautājumā lielas sabiedrības (Krievijas, Ukrainas) un mazas (Igaunijas, Latvijas) sabiedrība. Te atkal var iesākt runāt par ziemeļnieku atturību… Varbūt pēc 10-20 gadiem arī šeit tā būs norma, kosmopolītisma un globalizācijas ietekmē. Pagaidām vismaz man, vērojot indivīdus rietumu stereotipu īstenošanas mēģinājumos, nāk smiekli. Bet varbūt es vienkārši esmu vecmodīga.

Fakti apliecina – zinātnes, medicīnas, sociālā attīstība veicina cilvēka dzīves ilguma palielināšanos. No otras puses – informācijas laikmets lēnām sāk pieprasīt cilvēkam adaptēties uz arvien ātrāku informācijas uztveri, identifikāciju un analīzi. Un informācijas apjoms palielinās. Tātad mums ir garš mūžs, bet steidzamies to dzīvot vēl ātrāk, izzināt vairāk. Vai nav paradokss?

Tomēr no 2 augstākminētajiem faktiem jāsecina, ka cilvēka spēju kapacitāte tiek nemitīgi kāpināta arvien straujāk. Es pat teiktu – mākslīgi. Savā ziņā paātrināta evolūcija. Smadzeņu kapacitāte = spēja uztvert, filtrēt un analizēt informāciju, arvien lielāku tās apjomu. Lai gan varbūt tieši otrādi – dzīves ilgums palielinās, lai varētu izturētu šo pieaugošo slodzi uz smadzenēm, neiroloģisko sistēmu un paspētu apstrādāt informāciju? Lai gan kāda jēga no gara mūža, ja jau tā vidū būs iztērētas beterijas? Un tad kāpēc viņi nav izdomājuši pašu galveno – miega perioda atkarības samazināšanu līdz pāris stundām, nevis, kā man, 12 (tā vietā es neguļu vispār)?

Ja dzīves ilgums palielinās, tad cilvēku a priori nevajadzētu satraukt tam, ka viņš var ‘kaut ko nokavēt’. Bet mani tas satrauc. Dzinulis – attīstīties, attīstīties!- cauri laikmetiem novērtēts ar ‘pluss’ zīmi, tātad šis ir tikai dabisks process.

Internets kā zināšanu avots ir kļuvis tik aizraujošs, ka izraisa atkarību. Jāatzīst, šī atkarība pieparasa upurus – visbiežāk miegu, dažkārt arī mācības un darbu un ļoti bieži – privāto dzīvi. Atkarība no informācijas, atkarība no interneta. Lai gan Latvijā vēljoprojām ir aktuālas interneta pārklājuma problēmas un atsevišķu teritoriju nosķirtība no informācijas telpas, arvien biežāk iespēja ‘atslēgties’ no interneta pat šķiet vilinoša – cilvēka prāts ilgojās pēc atpūtas no informācijas, un no stresa, ko rada šī informācija. Tomēr atteikties no informācijas ir bail, jo ir bail kaut ko nokavēt, palaist garām.

Internets vairs nav tikai ‘interesanta’ izklaide vai mācību datubāze – internets kļūst par atvien reālistiskāku īstenības kopiju digitālajā vidē. Cilvēkiem ir svarīgi apliecināt savu dalību šajā procesā, ir ne tikai portatīvie datori, mobilie telefoni ar wifi, bet arī ļoti daudz tehnisku ierīču ērtākai realitātes digitalizācijai.  Tas ir sākums jeb drīzāk turpinājums māksligā intelekta radīšanai.

Ļoti bieži darbā sastopos ar cilvēkiem, kas vēl joprojām internetu saista tikia ar e-pasta atvēršanu reizi dienā un ir pārliecināti, ka ar to pilnīgi pietiek. Nesen biju jauno mediju ne-konferencē „Govcamp.lv”, kuras tēma bija jauno mediju izmantošana valsts pārvaldē, lai tuvinātu sabiedrību pārvaldei un mudinātu to iesaistīties, būt informētiem, izteikt viedokli u.c. Viens no konferences nozīmīgākajiem apstiprinājumiem jau manām agrākām nojautām – nākamojos 5 gados strauji mainīsies situācija darba tirgus atlases principos, un kā nozīmīgs kritērijs būs indivīda prasmes efektīvi lietot jaunos medijus un internetu, būt sociāli aktīvam sociālajos medijos. Šī aktivitāte vairs nebūs tikai dažu atsevišķu mediju fanātu vaļasprieks,  tāpat kā reālajā dzīvē sociālā aktivitāte un plašs kontaktu loks liecina par labu personai, tā arī aktivitāte sociālajos medijos drīz kļūs ekvivalenta tam.

Informācijas un ambīciju laikmets? Varbūt. Galu galā tēze, ka tas, kurš kontrolē informāciju, ir varens, arī esot viena no tām, kas raksturojot šo jauno gadsimtu. Un tie, kas netiek līdzi, kas nav saslimuši ar šo slimību, neizbēgami atpaliks un jau tagad ir atpalikuši. Es arī atpalieku, bet es steidzos tikt līdzi.

Kā toreiz, pirms gadiem 4-8, aiz ziņkāres pirmo reizi mūžā cilvēks ierakstīja meklētājā savu vārds + uzvārds, un, pa jokam, izjutis nelielu vilšanos, ka neko neatrod, tā pāris gadus vēlāk jau nepieņēma darbā kādu, pamatojoties uz to, ko atrod. Cilvēkam kļuva aktuāli internetā identitāti veidot neitrālu un bezpersonisku, atzīmēt, lai viņa draugiem profilu un random wordpress blogu neuzrāda meklētājos. (Vai kauns par savu viedokli?)

Tagad, tagad? Es novēroju, ka sabiedriskās bailes sāk izzust un parādās tendence ‘nemānīt sevi’, jo galu galā, ja vien ir vēlme, ikvienu identitāti var noskaidrot, ko apliecina arī mūsu slaveno drošības dienestu publicitāte pēdējā laikā. Cilvēks kļūst prātīgāks, un apzinās sevi internetā kā reālā telpā ar ētikas normām (nez kā būs ar to interneta ‘likumu’, kas nesen izgāzies), nevis mežā. Gluži kā bērnam, mācoties uzvesties. Un cenšas mācīties arī neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus par citiem.

Tāds ļoti atklāts solis tam pretī ir jaunais google buzz, kas diezgan konkrēti identificē personas aktivitātes google pakalpojumos. Lai gan līdzīgs attīstības process notika jau kādu labu laiku, kad radās iespēja lietotājam integrēt un savienot savus dažādos profilus, no kā arī tad izriet viņa ‘elektroniskā identitāte’

Tā rādās, ka nu jau jēdziens ‘sabiedriski aktīvs’ tiek attiecināts arī uz aktivitātēm internetā.